ābeles un egles

patiesībā es stipri ticu, ka katram šajā pasaulē ir sava vieta, savs pienesums pasaulei, sabiedrības līdzsvaram un ceļam uz gaišāku rītdienu, "sava iekšējā bagātība, ar ko jādalās", vienlaicīgi ar individuālo pašizpausmi un dzīves harmoniju. nevar no ābeles čiekurus gaidīt, un arī nevajag, jo ābeles un egles pasaulē ir radītas līdzsvarā.

atbrīvojies

 Mareks Ruskuls

tas mirklis, kad kafiju sajauc ar krējumu - melns ar baltu, rūgts ar saldu, jaucas un savijas,
un var liet to krējumu, cik uziet, melns nekad nekļūst līdz galam balts

balti

Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg.
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.

Imants Ziedonis

"Nākamajā rītā pamodies sapratu, ka nekas vairs nevar turpināties kā iepriekš. Es gulēju un domāju. Runa nebija par kroketu. Par to es biju pārliecināts.
Krokets ir nieka lieta, savukārt šī bija svarīga.
Diezgan ātri man atausa, ka tam ir tiešs sakars: man ir apritējuši divdesmit pieci gadi un es netieku ar to galā.
Tas, ka kļūstu vecāks, man ilgu laiku saistījās ar zināmu nemieru.
Par telpu man patiesībā ir nospļauties, bet man ir problēmas ar laiku."

Ērlenns Lū, "Naivi, super", 13.lpp.

ja eglei nav vietas

http://www.apartmenttherapy.com/ny/style/no-room-for-a-tree-modern-holiday-decor-alternatives-162018

"Viņš visu laiku sūta man faksus. Es nespēju turēt līdzi viņa tempam. Esmu teicis, ka nevaru faksēt viņam tikpat bieži, kā viņš man. Vinš saka, tas ir okei, bet es zinu, ka viņam ir pasmagi ar to samierināties. Nenosaucot to vārdā, mēs esam savā ziņā vienojušies par tādu kārtību, ka viņš var sūtīt tik daudz faksu, cik vien grib, savukārt es atbildu tad, kad jūtos spējīgs to darīt.

Šāda kārtība man ir pieņemama."

Ēlenss Lū, "Naivi, super", 18.lpp.

"Un es nodomāju: lūk, kā tas ir - būt skaistai. Tā jutās mana māte. Acu vilkme, kas novirza tevi no lidojuma uz mērķi. Es biju divās vietās vienlaikus, ne tikai savā domā, savā mērķī, bet arī savās basajās pēdās smilšainajā pagalmā, savās kājās, kuras kļuva spēcīgākas, savās krūtīs jaunajā krūšturī, savās slaidajās, iedegušajās rokās, savos matos, kas balti plandīja karstajā vējā. Viņš ņēma manu klusēšanu, bet kaut ko deva arī pretī - gandarījumu būt skaistai. Es jutos skaista, bet reizē arī pārtraukta lidojumā. Nebiju pieradusi justies tik sarežģīta."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 94.lpp.

mācīties

Studentu dzīve reizēm burtiski māca dzīvot - pielāgoties ekstrēmiem apstākļiem, neļaujot ciest studiju darbu un dzīves kvalitātei. Reizēm to māca naudas trūkums, citreiz elektrības un interneta pārrāvumi, citkārt - ūdens padeves trūkums kojās divu diennakšu garumā.

""Vienmēr mācies dzejoļus no galvas," viņa teica. "Tiem jāiesūcas tavās kaulu smadzenēs. Gluži kā fluorīds ūdenī, tie norūdīs tavu dvēseli pret pasaules gļēvo trūdēšanu."

Es iztēlojos, kā mana dvēsele uzsūc šos vārdus kā silikātiem piesātinātu ūdeni Fosiliju biezoknī, pārvēršot manu koksni rakstainā ahātā. Man patika, ka māte piešķīra man tādus veidolus. Man šķita - māls noteikti jūtas laimīgs laba podnieka rokās."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 13.,14. lpp

"Kad viņš aizgāja, es devos iekšā lielajā istabā. Māte sakrustotām kājām sēdēja savā gultā, ģērbusies baltajā kimono, un rakstīja piezīmju grāmatiņā ar tintes spalvaskātu, kuru mērcēja pudelītē. "Nekad neļauj vīrietim palikt pa nakti," viņa teica. "Ausma prot ietīt līķautā jebkuru nakts maģiju."

Nakts maģija, tas skanēja skaisti. Pēc diviem mēnešiem man būs trīspadsmit gadu, un drīz es pieņemšu mīļākos, bet pēc tam uzrakstīšu dzejoli. Paskatījos uz baltajiem oleandriem, kurus viņa šorīt bija sakārtojusi vāzē uz kafijas galdiņa, trīs ziedi simbolizēja debesis, cilvēku un zemi, un es domāju par viņu balsu mūziku tumsā, par viņu klusajiem smiekliem, par smaržnūjiņu dvesmu. Es pieskāros ziediem. Debesis, cilvēks. Jutu, ka atrodos pavisam tuvu kaut kam tādam, kas ietver mani kā marle, kaut kam, ko es patlaban sāku tīt vaļā."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 10., 11.lpp

Drīz, drīz

Drīz upēm skaidru
ledu acīs liks.

Kad gulbji aizlaižas
tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās mums
būs šīs dienas trīs

bez sniega un
bez gulbjiem debesīs.

Imants Ziedonis

"Es noliku viņai galvu uz stilba. Viņa smaržoja pēc vijolītēm. "Mēs esam zižļi," viņa sacīja. "Mēs tiecamies pēc dailes un līdzsvara, vairāk pēc jutekliskā nekā pēc sentimentālā."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri', 8.lpp.

Pēc apskāviena var ļoti daudz pateikt par cilvēku. Un to starp cilvēkiem.

the syrup thing

http://www.istyle.lv/2011/11/11/gribu-vs-vajag/

par rakstniecību, māksliniekiem un laimi

"Narcistiski cilvēki izvēlēsies modeļa, dziedātāja, aktiera karjeru, lai būtu skaidri redzami. Rakstnieki ir diezgan diskrēti. Mūsu darbs ir rakstīt, nevis runāt, tas ir diezgan distancēts uzdevums, rakstīšana rodas klusumā, vienatnē, prom no pasaules. Ir grūti rakstīt barā. Rakstniecība ir distancēta un refleksīva. Cilvēki, kuri ir intravertāki, jūtas komfortablāk ar šo izteiksmes veidu. Īpaši cilvēki, kuriem ir kaut kas spēcīgs sakāms, bet ko viņi nevar izteikt, jo citi to negrib dzirdēt vai ir bīstami dzirdēt. Tā nu viņi izvēlas apkārtceļu un izvēlas rakstniecību. Rakstniekiem, īpaši sākumā, ir kāda vājība, kas viņus padara par rakstniekiem - ja tev patīk kultūra, tu vari būt žurnālists vai kritiķis, bet radītājs ir trauksmaināks.

Bet man liekas, ka būt māksliniekam nozīmē meklēt ceļu uz laimi. Mākslinieki meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem - kāpēc es esmu šeit? Kas ir pārējie? Kam jānotiek? Kas man jādara? Tas ir ceļš, kā atbildēt uz šiem jautājumiem, un šī ceļa laikā tu atrod kaut kādas atbildes. Mākslinieciskā procesa beigās tev ir jābūt laimīgākam.
 

Es domāju, ka mākslinieki, kuri nemaz nezina, kā būt laimīgiem, ir slikti mākslinieki."

Ludoviks Bablons, franču rakstnieks
Elīna Martinsone, žurnāls "Biznesa Psiholoģija"

laikam

es taču laikam sāku saprast
nē, patiesībā nojausma un balsti
bija jau sen
tikai bieza migla pāri
un divas saules nelekušas
bet šodien
tās gandrīz skaļi spīd
un es ļaujos
un, ak!

Man patīk tie vakari, kad var atļauties drusku pacīnīties ar miegu un negribēt iet gulēt, jo ir tik jauks vakars un ir labi, un darikogribi apstāklis, un apzinies, ka no rīta nekur nav jāsteidzas.

(Baigi salikts teikums.)

tāpēc

Tāpēc, ka tālāk no skrienošām kājām un klusāk papēži klaudz, tāpēc, ka putni un zvaigznes lido, tāpēc, ka rītos un vakaros saule jumtus zeltā krāso, tāpēc, ka ziemā siltāk un baltāk, tāpēc, ka kokiem lapas dzeltē no virsotnes, tāpēc, ka lejā ir steiga, bet augšā miers, tāpēc, ka mazie vēl mazāki, tāpēc, ka no augstuma  bail un galva reibst...

Tāpēc man patīk dzīvot 5.stāvā.

 Knuts Skujenieks

Bezgalība

...cik maigi prot nolīt lietus, mīļais,
kaut tavas lūpas pār mani tā ietu, kaut
tavas rokas pār mani tā ietu, cik līksmi
prot nolīt lietus, mīļais, kaut tavas acis
tā smietu, kaut tavas acis tā smietu, cik
līksmi prot nolīt lietus, mīļais, cik maigi
prot nolīt lietus, kaut tavas lūpas pār
mani tā ietu, kaut tavas rokas pār mani
tā ietu, mīļais, cik maigi prot nolīt lietus,
mīļais, cik maigi prot nolīt lietus...

Māra Zālīte

Man patīk tikko atvērtas līmlapiņu paciņas smarža. Vēlāk smaržo arī sīkvardiņi, mirklīgas sīkdomas un sīkpiebildes, ko uz lapiņām parasti uzmet. Vienīgi tās nezūd, jo uzrakstīts ir īsts.

pirmdienasrītanesakars

Sirreāls rīts autobusā. Pustumsa, miglas vērpetes un kailie koki zīmēja neizskaidrojamu mistiku, līdzīgu kā tajā vampīru mītnē drūmajā Forksā. Gribējās ietīties milzīgā šallē, saritināties mazai, mazai un ļaut, lai tikai uz pirkstu galiem, pie siltām krūtīm piespiestu nes cauri biezajai miglai. Kluss un pelēks miers. Sajūta, ka rīts nepienāks nekad.

otrā vēstule

šeit jums raksta kāds pazīstams melis un krāpnieks,
neesam redzējušies kopš tās reizes jūsu nama kāpnēs,
kad teicām ardievas. jums šķipsna krita neviļus pār pieri -
man palicis šāds atmiņu foto, izplūdis, it kā to uzņēmis amatieris.
kopumā nekas nav mainījies, kā jau redzat pati,
raupjš klusums fonā, ko pa brīdim pārtrauc satiksme,


nav dzīvokļa vecpilsētā, atpūtas nama krastmalā,
nav nelielas aizraušanās, dižciltīgu kaprīžu, astmas,
pusdienu pulksten divpadsmitos, launaga pulksten trijos,
pirms vakariņām pirkstu vingrinājumu, spēlējot vijoli,
nav dīku pastaigu, jauku muļķību un vīnu,
jūsu silueta, kas atgādina tējkarotītes izliekuma līniju.

mēs joprojām esam nožēlojami kā tukši krēsli kafejnīcā, 
joprojām tālu no atklātas jūras, mūs ieskauj sasodīts līcis,
kur viļņi nes krastā izsmēķus un naftā saķepušus kaiju
ķermeņus, īsāk sakot, viss tāpat kā toreiz. maijā...

Arvis Viguls
"Istaba"

Mammas zina.

visādi brīnumi sasapņoti

Sapņi kārtējo reizi mulsina līdz neprātam. Atkal - savādi, puspazīstami cilvēki savādās situācijās, savādas sarunas, reakcijas, attieksmes un darbības. Spēj no rīta tik brīnīties. Un pat negribot jādomā - kāds tam visam sakars, ko zemapziņa man vēlas pateikt? 

Un, kad pēc sapņa satiek šo cilvēku, ir kaut kā stulbi neērti, it kā klusējot par kaut ko tikai mums zināmu. Tāda ne[uz]ticības sajūta. Bet visjautrāk ir tad, kad iedomājos sapnī redzētajai būtnei pastāstīt notikušo. Šim cilvēkam varētu būt tikpat jautri un jocīgi reizē. Bet tas nenotiks :D

Kas manā kapijkrūzē?

Tas no: http://nestpenguin.blogspot.com/2011/05/tea-time.html

***

zvaigznes iekārtojušās migās un aicina mūs
uz nogurumu
mēs klusēdami saucam viens otru un
aicinām zvaigznes

Knuts Skujenieks

svētdiena

jokaina diena. vēls rīts, diena pidžamā, vienatne, pāreļļaini kartupeļi, grauzējs acī, taisni mati, mājās gribēšana, slinkums un domas nekādas.
neko negribu teikt
laikam gribu rītdienu

Aptuvenie aprēķini

Tu paliki man parādā: 

* tasīti tējas Dolce Vita

* spaini ruma un Margrita
* 3 kompaktdiskus
* 8 iespējas un riskus
* 76 apskāvienus
* 5 saulrietus pēc maija dienas
* pasaku pirms gulētiešanas
* ņaudēšanas un riešanas
* pankūku svētdienas piecas
* divas rokas, kas pretī tiecas
* 117 smaidu,
bet neliecies traucēties,
nav jau tā, ka es skaitu..

Dārta Hapanioneka

   Nesoli man neko lielu. Man nevajag. šī ir 

tā mazā sērkociņu kastīte, tajā es dzīvoju.

   Tu vari paņemt savas mantas un pārnākt
pie manis. Kad pasaule noliegs mūs ar savu
lielumu, mēs lūgsim Ādamu un ievu, lai viņi
mūs nelaiž pasaulē.
   Šis ir tas mazais gredzens - tajā es dzīvoju.
Es nolieku to uz akmens un apsēžos vidū. Tu
vari paņemt savu tālskati un pārnākt pie manis.
Apsēdies man blakus gredzena vidū un paskaties
apkārt. Vai tie nav mūsu abu vārdi, kas tur
ierakstīti horizontā?
   Bet, pirms tu nāc, apsoli, ka nestiepsi līdz
neko lielu. Atstāj tās lielās kurpes, kas kājas berž,
un to plašo planētu atstāj aiz mūsu gredzena, tai
te nav vietas. šī ir tā mazā doma, ko es domāju:
par pīsli, par putekli, kuram man jāiepūš sava elpa,
par mazu mūžu mazā gredzenā.

Imants Ziedonis

Trīs mezgliņi

(..) Ievij vainagā rudzpuķi zilu
Vai tu redzi, kā debesis zied?
Ir vasara pašā vidū
Un Latvju bērni dzied

Ievij vainagā baltu rozi
Tā kā lepna cerība plauks
Par to, ka mēs esam šai vietā
Un te mūsu bērni augs

Un tad ievij magoni sārtu
Mūsu asinis ātrāki skries
Mēs atvērsim visus vārtus
Kur sapņi piepildīsies (..)

R.Kaupers, I.Cipe

Lai gan nav vasaras vidus, šie vārdi dziesmā no Dziesmu un deju svētku repertuāra aizķer patriotisko stīgu un ieķeras arī sirdī pat rudenī. Nav jau svarīgi, vai jūlijs, decembris, vai marts - vienmēr var dziedāt, vainagus pīt un sapņus piepildīt.

"rakstīt nozīmē izlasīt sevi"

iesim apsēs apsēsties

iesim apsēs apsēsties
divas dvēseles plikas
pats sēņu laiks pats sēņu laiks
ne baravikas

to tārpaino to tārpaino
to gan ir gana
šo mieru - rudi gludo
o jāuzmanās

iesim apsēs apsēsties
pēc tik ilgiem klaiņiem
kā tiem citiem izdodas
ar tik pilniem spaiņiem

iesim - šoreiz tukšā mēs
rīt visi meži vaļā
gan mums vēl laime uzsmaidīs
caur cūcenēm caur zaļām

Māra Zālīte

Kā iedzēla viena tuva cilvēka teiktais! Tā iedzēla, ka palika skumji. Un nav vietas dusmām, jo pateiktais šoreiz bija, sasodīts, līdz kaulam patiess. 

Skumjākais ir tas, ka laikam jau zinu, kas visu vērstu par labu... bet es neko nespēju darīt.

un atkal krīt zvaigznes un krīt vēlēšanās, sadeg kosmosā, un vēlētos, lai ne tikai vēlētos, nekrist, bet mirdzēt, un bla bla bla..

Sākās. Kaut es visu varētu ņemt tik īzī pīzī kā daudzi citi. pļek

1.septembra pļek jeb skaistums prasa upurus

Varu derēt, ka līdzīgi šodien jūtas liela daļa skolu jaunatnes, studentijas meitenes (nenoliegsim, ka vīriešu kārtas pārstāvjus šī problēma skar mazāk), kuras no goda vietas izvilkušas savas "smukās kurpes" un slaidi izslējušās priecīgi (?) devās uz 1.septembra svinīgo daļu. Saka jau, ka neviena sieviete nevar nosalt skaistā kleitā. Līdzīgi varētu teikt par kurpēm - nevienas skaistas kurpes nevar noberzt sievietes kājas.

Var gan, un kā vēl. Un nevajag jau nemaz nekādu 12 cm papēdi, tikpat labi savu darbiņu dara  arī bezpapēžu laiviņas. 

Un kad tu, nomocītā būtne, beidzot ieklumburē mājās un iešļūc savās mīļajās istabas čībās, varu derēt, ka jūties kā laimīgākais cilvēks pasaulē.

Diemžēl šādi pirmie septembri mums, meitenēm, gadās biežāk kā vien reizi gadā.

Attēls: http://www.kickoutletshoes.com/Peeptoe/Christian-Louboutin-Very-Mix-Peep-Toe-Pumps-In-Golden.html

mudž

Atkal galvā bišķi nāk tāds mudžeklis, ka prasās pēc kaut kā, kas to mudžekli paritinātu vaļā vai vismaz smuki saglaustu. Līdzsvaru vajag.

Rīt iešu pēc dzejas.

talanti

"(..) mēs ne tuvu neapzināmies visus savus talantus. Piemēram, talantu atvainoties par kavēšanos. Ja kavējies, bet ar veselu sauju zilām vizbulītēm rokās un piebildi: "Piedod, tās ir tik sīkas, tik ātri nevar salasīt!" - tad kādas tur vairs dusmas."

/Vintra Vilcāne, žurnāls "IEVA"/

Attēls: http://www.poga.lv/photos/samitis/photo:441299/

darīsim šoreiz kā sirsniņa liek
vai nav vienalga
vai prātam vēl nepietiek?

this much!

Nav jau tā, ka būtu aplam neinteresanti vērot lietas, cilvēkus un visu izrādi no malas, tomēr reizēm tiešām var  sajusties kā sēžot neiešūpotās šūpolēs, kā tāds mazs, viegls un caurspīdīgs bezvēja vakarā. It kā piedalītos filmā kā noputējusi butaforija ar savu sapni par krāsainām sapņu pilīm. Varbūt tās sapņu pilis ir pārāk spožas, bet nav jau arī apmierinājums būt mierā vien ar būdiņu meža vidū.

pienenes

Un kad mājās jūties mazliet kā ciemos un rudens jau briest ābeļdārzā un asterēs, un kaklā kāpj kamols un acīs slapjums par nenotikušo, kad pie "dzelteniem aizkariem" nav dejots un margrietiņās zīlēts, nav skaitītas zvaigznes un pīts Jāņu vainags, un ēstas zemenes, un saulē nav degusi mugura un smaržota tikko pļauta zāle, kad nav elpota un dzīvota Latvijas vasara, tā drusku smeldz. 

Trīs mēneši svešumā ar materiālo domu dzīvot ilgtermiņā tomēr liedza uzņemt to ikgadējo siltuma un gaismas devu, kas patiesībā tik ļoti vajadzīga, lai pārlaistu auksto gada laiku un atkal sagaidītu pienenes.

Jo rudens ir cits, un rudenī ir arī mazliet skumji.

putnudomas

sick bastard

Sirds salecas..

Sirds salecas. Saldums ir ķermenī.
Pagriez galvu un rokas,
kā dūmu strēles ap meiteņu augumiem lokās -
skūpsti nav drosme, drosme ir sagaidīt rītu,
drosme nav rakstīt dzeju, drosme ir būt par krītu.

Inga Gaile 
"Kūku Marija"

abi vienā mēslu kaudzē

http://klab.lv/users/neverklever/317898.html

par iedvesmu

Kāda laime, ka liktens neizdibināmie ceļi reizēm ļauj satikt tik iedvesmojošus cilvēkus, ka gribas kāri tvert katru viņu vārdu, uzsūkt kā švammei, ieskrāpēt ādā, izlaist caur sevi un radīt, darīt, dzīvot!

Tvert ne tikai šo cilvēku vārdus - arī dzīves un lietu uztveri, smaidus, darbus, vieglumu, kolorītu, harizmu,  dzirksteles acīs un nerāmēto domāšanu...

Elpa aizraujas!

par mākslu

Pēdējās dienās esmu ierauta tādā mākslas pasaulē, ka acis un sirds nespēj ne atdzerties. 

Skaistas, uzrunājošas, sajūtu un sajūsmu raisošas lietas ir tās, kas baro un pilda to mākslas kausiņu, ko ikdienā patukšo citas nebūšanas un darbi. 

Ir brīnumains tas mirklis, kad sajūt mākslinieka (dizainera, rotkaļa, audēja, keramiķa, dzejnieka utt.) elpu un rokrakstu darbā, kam līdzi nāk arī tāds gandrīz sataustāms spēks, enerģija un morāle, kas ļauj darbam ar mani runāt, un man - dzirdēt tā stāstu. 

Interpretēt un radīt vien sev un mākslas darbam saprotamu intīmu pasauli, atstājot pasaulīgās lietas kaut kur tālu prom nebūtībā. Tā ir cilvēka un mākslas attiecību baudas virsotne.

šālē dillēs !

Dusmoties ir vieglāk kā skumt -
tad no sevis noveļam atbildību un sūtām dillēs ilūzijas.

sidscilvēks

Ir cilvēki, ar kuriem parunājot, vienmēr paliek tā silti un viegli ap sirdi un apņem sajūta, ka viss būs labi. Un ka dzīve izdosies.

ezis ar pašapziņu

Ezītis sēž uz celma un meditē: "Es esmu stiprs, tik ļoti stiprs!"
Garām iet lācis un nopūš ezīti no celma.
Nākamajā dienā ezītis atkal meditē: "Es esmu stiprs, ļoti stiprs! Bet viegls."

attālināties

"(..)Vēl es gribētu, lai visi savā dzīvē kaut reizi brauc ar lidmašīnu, lai redz zemi drusku. To sajūtu, cik zeme ir maza. Un kad tu nolaidies, tad tu spēj novērtēt savu zemi... Attālināties un redzēt vispārināti."
/J.G., 2008/

par uzvarām

"Psihei daudz veselīgāk ir pieļaut neizdošanos nekā sakoncentrēties tikai un vienīgi uz uzvarām. Tiklīdz tu pieļauj, ka, darot visu labāko, tev var arī neizdoties, kļūst vieglāk elpot."

/Solvita Vektere, Vintra Vilcāne; "Ieva"/

Doma jau tā pati, kas Alphaville dziesmā "Forever Young" ("Hoping for best but expecting the worst"). Var  jau būt, ka tas ir tik tāds muļķa mierinājums, ka ne vienmēr jau, pat darot to labāko, ir iespējams sasniegt virsotnes un ka galu galā arī Visums var sazvērēties, tāpat zvaigžņu stāvoklis sagriezties šķērsām, un kur nu vēl pamosties Liktenis-sliktenis.

Tomēr dzīvot un elpot tiešām ir daudz vieglāk, ja pieļauj, ka lietas, ko darām, var arī neizdoties. Un uztverot pasauli un notiekošo (un nenotiekošo) vieglāk, var pasargāt sevi no rūgtuma brīžiem un galvassāpēm.

Laimes krekliņos dzimušie ir izņēmums, un viņiem ir cits Visums.

pavedināšana

"Kāda ir pavedināšanas krāsa? Vienkāršākā atbilde ir “sarkana”, taču tas neizklausās patiesi. Sarkans ir pilnīgs uzbudinājums. Pavedināšana ir putna spalvas pieskāriens stilba iekšpusei. Liegi. Ķircinoši. Man šķiet, ka pavedināšanas krāsa ir kapučīno. Ar krējumu atšķaidīta tumša kafija."

/Nataša Mosterte/

Kad marts..

"(..) Kad marts izbrāžas pilsētai cauri, atveras sprakšķot rētas, tad šļūdonis sirdī, tad spogulī aknas, tad pilsētā kailsals, tad gulbji - marmora trepes, tad asintiņa ir čūska, jautājumi un sals."

/Inga Gaile
"Kūku Marija"/

yes, you are

at

atšķaidīt rītu

kafijā melnā ar pilnpienu saldu

atšķaidīt dienu

ar siltu sauli un vaigu

atšķaidīt vakaru

ar malku vīna un koķetu smaidu

naktī zem greiziem ratiem

sevi no jauna pasaulē laist

vakariņas

šovakar dzintara saule
pamalē sulīgi spīd
kuplas priežu galotnes
kāri siltumu ēd

dvīnis

es taču Tevi pazītu, ja satiktu...?

un Tu mani?

   

zināt

Zināt, ko gribi, būtu ļoti labi, bet zināt, ko negribi, arī nav slikti.

Viens ir skaidrs - nepazinu sevi, pirms to visu iesāku.
Tagad pazīstu labāk.


.

par zvaigznēm

neskaitiet zvaigznes, kas lejā krīt
brīnumi tikai mirdzošās mīt
kritušā zvaigznē tik cerība vien
ka mirdzēs tā atkal kādudien

Attēls: http://www.layoutsparks.com/1/183157/night-sky-stars-twinkle.html