no ziemeļiem atpūsts dzejolis

nesildi manas rokas
neļauj tās bāzt sev aiz krekla
tā siltuma straume tevī
pats jau nejūti, cik sekla

kad vēji no ziemeļiem pūš
labāk prasu, lai māmuļa sirma
noada dūraiņus vilnas
pelēkā skujiņu rakstā

Ziemsvētku naktī

Uz namu jumtiem kā liela sega
guļ mēnessgaisma.
Pelēki dūmeņi
kūpina sirmus dūmus.
Pār pilsētu klusi un rāmi
zvaigžņu karietes ripo.
Laiks stājas.
Visapkārt klusums un miers.
Tas pildījis namu logus
aizsnigušas taciņas
sveču liesmiņas eglē
un omītes rakstainos dūraiņus.

Viss kluss.
Tik nāk kāds vīrs ar baltu bārdu
kā baltākais sniegs māju pagalmos.
Sniegs raupji gurkst
zem smagajiem zābakiem,
viņš nāk ar prieku un ticību.
Un pēkšņi zvaigzne krīt!
Tā iekrīt vīra bārdā.
Tas Ziemsvētku brīnums mazs!
Paliek vīra bārdā - rotaļājas!

24.12.2006.

Ziemassvētku vecītim ! (~1996)

Toreiz viss bija tieši tik vienkārši.

  

gaidu ar maisu

gaidu ar maisu
kur sakrāt tevi.

ko maitā gaisu

kur elpot devi?

starp ejošiem vilcieniem
vasara sarkušiem vaigiem
  

puķainos brunčos
pujenes briest

taures pūš dūmus

saplīvo puķainie brunči

elpoju maitātu gaisu

gaidu ar maisu

ddd

dienas par īsu
darbi par garu
domas ne tur
līdzsvara nav

"Tad tu man pēkšņi ienāc prātā.."

Tad tu man pēkšņi ienāc prātā

un durvīs stāvi mēms un kluss,

tu redzi saulē balinātus

un svaigi klātus palagus.

Tie tevis negaida, es rādu,

tu esi ienācis tik un tā.

Pats redzi, ka es gaidu kādu,

pats redzi, gluži nelaikā.

Es viņu izmetu no prāta.

Man drusku žēl. Viņš aiziet greizs.

Bet gan jau atkal garām kātos

un prātā ienāks citureiz.

 /M.Zālīte/

made in ***

Šodien, pastaigājot pa veikaliem un skatoties visādus nieciņus, trīs reizes pieķēru sevi nodomājam "Šitādu  un vēl foršāku tak mierīgi pats var uztaisīt!"  Tādas bija divas somas un kaut kas brošveidīgs. Patiesībā tā nodomāju ik pa laikam. Un, paskatoties uz cenu, vēl jo vairāk - roka it nemaz neceļas izdot naudu par tādām lietām. Un šiltē iespiestais "MADE IN CHINA" kaut kā vēl vairāk samazina preces vērtību (ne jau latiņos) un vēlmi to iegādāties.

Protams, kaut kā izgatavošana prasa laiku (kas, protams, ir nauda utt.), šādus tādus izejmateriālus, šūšanas/diegšanas/vēršanas un tamlīdzīgas pamatprasmes, kā arī neiztikt bez kripatiņas iedvesmas, tomēr paša darinātais nav salīdzināms ar to, ko "šuvusi" kāda mehanizēta ierīce kaut kur Ķīnā.

Savs tomēr ir savs - ar paša rokām un ar mīlestību darināts, kā tagad ierasts teikt.

šitik pelēkās dienās

šitik pelēkās dienās
es gribu būt saulesmeita
krāsaina glezna pie sienas
vai taurenīts zīmēts uz kleitas

bet es esmu ne šāda ne tāda
kaķēns tīģeru būrī
peļķe, ko zābaki bradā
vai bēdīgais Berlīnes mūris

/D.Preisa/

Attēls: http://2.bp.blogspot.com/_IO4CJgtjbJ8/TIDp29t4ZNI/AAAAAAAABz0/3H-25x2x5M4/s1600/rainy.jpg

pote

Šodienas floristikas nodarbība uzjundīja tāādu nostaļģijas vilni! Pēc 6 gadu pārtraukuma atkal nācās paņemt rokās otas, ķeksēt guašas no burciņām, tās maisīt un jaukt un gadu gaitā ietrenētajā rokas kustībā klāt uzjaukto masu uz papīra.


Jā, lai gan tas bija sen un pamatā tā bija tāda bērna radošuma un fantāzijas attīstīšana ar pamattehnikas piešprici, tā mākslas pote tomēr tika iedota. Tagad vēl daudz būtu jāmācās un jātrenējas. Bet, kas zina, varbūt kādreiz...

gaismu

Pēdējās dienās man drusku gribas ziemu. Lai piedod visi, kas ziemu neieredz nevienā acī, bet ir tak` tomēr skaisti un mazliet romantiski, kad viss visapkārt ir balts un tīrs un arī cilvēki šķiet tādi baltāki. Brūnā pļura uz ceļiem, protams, ir cits stāsts. Bet nekad jau viss nav tā vienkārši un skaisti, it visā baltajā ir tāda brūna pļura, kas visu izjauc.

Nav jau vainas arī rudenim. Tam labajam rudenim - ar oranžo un vēl drusku silto sauli, visām tām lapām, krāsām, labumiem pagrabā, burciņās un tā. Bet šausmīgi negribas to nejauko rudeni - ar tumsu un slapjumu. Uzreiz nāk prātā kāda mākslinieka teiktais par viņa Ziemassvētku un gadu mijas laiku.

"Man ļoti gribas gaismu. Man nepatīk mūsu patiešām skaistās Latvijas gadu nogales tumšais laiks, kad vienkārši fiziski gribas gaismu. Jo cilvēks jau tāds pats dārzenis vien ir. Sastāv, tāpat kā gurķis, no cik tur procentiem ūdens."

Jā, gaismas šajā laikā trūkst. Biju nesen Svecīšu vakarā. Jā, vakarā tumsā - kapos. Lai gan normālos apstākļos īpaši nepriecājos par iespēju tumsā pastaigāties kapos, tomēr to vienu vakaru gadā labprāt pastaigāju. Par bailēm vai neomulību nav ne runas, jo visur deg svecītes - tādas miera gaismiņas, viss sakopts un skaists... 



Arī vakaros savā istabā aizvien biežāk gribas aizdegt sveci. Ielaist istabā mazliet gaismas un siltuma. Kā gurķim.


Lai mums silti, lai mīļi.
Lai gaisma!

brgh

mēs esam smailiju paaudze 
krītam, ceļamies, ejam
mums taču naudiņa jāaudzē
smaidā saviebtām sejām 


/D.Preisa/
 

šoruden

uzdāvini
sārtu kļavlapu sauju
tā vienkārši un skaisti -
bez cenas un smīniem

to sārtums vaigus pilda
un rokas
caur pirkstaiņiem silda
kā deg!


ir rudens
un bruģis auksts
kļavlapas virpuļo

Attēls: http://www.iphonestalk.com/watch-the-leaves-fall-with-autumn-leaves-for-the-iphone/

vakaros

Dienās kā jau dienās - ar atvērtu prātu, atvērtām acīm un pa darbiem. Bet vakaros... acis aizverot, plaksti aizver arī ikdienas rūpi un dod vietu tam, par ko rūp tur, tā dziļāk iekšā.

stabils 37,2

Šķiet nedaudz muļķīgi, ka, esot pārsvarā horizontālā stāvoklī, it kā jūties samērā ok, bet nekur neej vai nedari to, ko vajadzētu. Tomēr iemeslu, kāpēc to nedaru, atgādina sajūtas, kas rodas, aizejot kaut tēju uzliet, uzsmērēt maizītes vai apmeklējot to iestādi, kur pat ķeizars iet kājām. Dzīvē laikam tomēr ir līdzsvars, it visā.

Attēls: http://www.clker.com/clipart-11097.html

aukstāk

Šonakt - piecu minūšu laikā - nokrita divas zvaigznes. Un, lai gan daudz kas ir mainījies, neapzināti ievēlējos to pašu, ko tajā siltajā augusta naktī, kad lija zvaigžņu lietus. Tagad ir aukstāk.
Bet muļķe sirds.

tā

buldozers
izbraukā samtenes baltas
jālasa ziedlapas kopā
rokas saltas

mazliet haotiski

Reizēm ir tieši tik haotiski, ka prasās galvā tāda mēbele ar simts plauktiņiem, vēl labāk - kāda moderna šķirotāj/operētājsistēma, kas visu sakārtotu.
Ar opciju "trash".

plastmasas eņģes

"Man virtuvē pie sienas karājas skapītis bez durvīm, kaut kā nesanāk pabeigt, - paskaidroja Kalniņš. - Bet tur ir savs labums - vienmēr var redzēt, kas skapītī iekšā, un durvis nav par velti jāvirina. Sieva gan cer, ka es tās durtiņas kādreiz piemontēšu… lai cer. Starp citu, šeit parādās vēl viens nepabeigto lietu labums - tās vienmēr vieš kaut kādas cerības. Ja lieta ir pabeigta, tad viss, beigas, tur nekā vairs nevar darīt un arī cerību vairs nekādu. Beigas ir beigas, pats saproti."
/M.Bērziņš "Gūtenmorgens"/

Tā ir ar tiem skapīšiem - iesākam, nepabeidzam. Nesanāk, negribas, neizdevīgi vai kā?  Un tikmēr pastāv versijas - kādos žuburos grebtas būs durvis, vai eņģes čīkstēs, kā smaržos tikko klātā krāsa. Vai durtiņas paliks pusvirus vai slēgtas ar tērauda slēdzeni un atslēga mesta Gaujā?
Daudz  versiju, fantāziju, cerību.
..
Šodien skapītis ir pabeigts. Svaigā koka smarža izplēn, balo vēl neuzklātā krāsa. Durvis ciet. Un tomēr - tām ir gaišzilas plastmasas eņģes.
Nevirini durtiņas.