talanti

"(..) mēs ne tuvu neapzināmies visus savus talantus. Piemēram, talantu atvainoties par kavēšanos. Ja kavējies, bet ar veselu sauju zilām vizbulītēm rokās un piebildi: "Piedod, tās ir tik sīkas, tik ātri nevar salasīt!" - tad kādas tur vairs dusmas."

/Vintra Vilcāne, žurnāls "IEVA"/

Attēls: http://www.poga.lv/photos/samitis/photo:441299/

darīsim šoreiz kā sirsniņa liek
vai nav vienalga
vai prātam vēl nepietiek?

this much!

Nav jau tā, ka būtu aplam neinteresanti vērot lietas, cilvēkus un visu izrādi no malas, tomēr reizēm tiešām var  sajusties kā sēžot neiešūpotās šūpolēs, kā tāds mazs, viegls un caurspīdīgs bezvēja vakarā. It kā piedalītos filmā kā noputējusi butaforija ar savu sapni par krāsainām sapņu pilīm. Varbūt tās sapņu pilis ir pārāk spožas, bet nav jau arī apmierinājums būt mierā vien ar būdiņu meža vidū.

pienenes

Un kad mājās jūties mazliet kā ciemos un rudens jau briest ābeļdārzā un asterēs, un kaklā kāpj kamols un acīs slapjums par nenotikušo, kad pie "dzelteniem aizkariem" nav dejots un margrietiņās zīlēts, nav skaitītas zvaigznes un pīts Jāņu vainags, un ēstas zemenes, un saulē nav degusi mugura un smaržota tikko pļauta zāle, kad nav elpota un dzīvota Latvijas vasara, tā drusku smeldz. 

Trīs mēneši svešumā ar materiālo domu dzīvot ilgtermiņā tomēr liedza uzņemt to ikgadējo siltuma un gaismas devu, kas patiesībā tik ļoti vajadzīga, lai pārlaistu auksto gada laiku un atkal sagaidītu pienenes.

Jo rudens ir cits, un rudenī ir arī mazliet skumji.