no ziemeļiem atpūsts dzejolis

nesildi manas rokas
neļauj tās bāzt sev aiz krekla
tā siltuma straume tevī
pats jau nejūti, cik sekla

kad vēji no ziemeļiem pūš
labāk prasu, lai māmuļa sirma
noada dūraiņus vilnas
pelēkā skujiņu rakstā

Ziemsvētku naktī

Uz namu jumtiem kā liela sega
guļ mēnessgaisma.
Pelēki dūmeņi
kūpina sirmus dūmus.
Pār pilsētu klusi un rāmi
zvaigžņu karietes ripo.
Laiks stājas.
Visapkārt klusums un miers.
Tas pildījis namu logus
aizsnigušas taciņas
sveču liesmiņas eglē
un omītes rakstainos dūraiņus.

Viss kluss.
Tik nāk kāds vīrs ar baltu bārdu
kā baltākais sniegs māju pagalmos.
Sniegs raupji gurkst
zem smagajiem zābakiem,
viņš nāk ar prieku un ticību.
Un pēkšņi zvaigzne krīt!
Tā iekrīt vīra bārdā.
Tas Ziemsvētku brīnums mazs!
Paliek vīra bārdā - rotaļājas!

24.12.2006.

Ziemassvētku vecītim ! (~1996)

Toreiz viss bija tieši tik vienkārši.

  

gaidu ar maisu

gaidu ar maisu
kur sakrāt tevi.

ko maitā gaisu

kur elpot devi?

starp ejošiem vilcieniem
vasara sarkušiem vaigiem
  

puķainos brunčos
pujenes briest

taures pūš dūmus

saplīvo puķainie brunči

elpoju maitātu gaisu

gaidu ar maisu

ddd

dienas par īsu
darbi par garu
domas ne tur
līdzsvara nav