kāpēc

Nekad nejautā:
"Kāpēc tu nesmaidi?"
"Un kāpēc tu neko nesaki?"

kur

Kur ir tavs prāts, kad ķermenis ir šeit?
Tu te esi, bet neesi.

es tikai gribu, lai viss ir līdzsvarā. es gribu, man vajag

kafijas kalns

tāpēc vien var pirkt dārgos un neizdevīgos kafijas 100 gramu iepakojumus, ka biežāk var baudīt to spēcīgo svaigās grauzdētās kafijas smaržu, tikko atverot iepakojumu. nopirkts 500gramīgais kafijas kalns to piedāvā piecreiz retāk, un drīz tā ir vairs tikai plika kafija, bez sajūtām

. . . .

impulss, doma, forma, vēstījums

"Ja kāds visu mūžu pavada, raizēdamies, ko par viņu domā citi, vai viņš ar laiku neaizmirst, kas viņš ir patiesībā? Ja nu seja, ko rādi pasaulei, pārvēršas par masku... zem kuras patiesībā nekā nav?"

Dzodija Pikulta, "Deviņpadsmit minūtes", 99.lpp.

vide

Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā un vidē, rodas pieradums, notiek atslābināšanās, kļūst tā ērti. Un jo ērtāk jūties, jo vairāk ierastā vide ieēdas un novērš uzmanību, traucē koncentrēšanos, vada pāri tavai gribai. Un tad esi pārāk saplūdis un pazīstams, ka vairs neesi pats un dari neko.

stress

"(..) Atsacīšanās no ēdiena stresa dēļ parasti nozīmē, ka baiļu līmenis ir neadekvāti augsts. Ja bailes aiziet līdz kājām vai par dzimumorgāniem, tad iekšējais dzīvnieks ir nolēmis - nāve klāt! Ēst nedīkst, jo pilns kuņģis tikai traucēs.(..)"

"Veselība", oktobris 2011

pavasars

Jāpieliek lielas pūles, jābūt izcilam egoistam vai tiešām šizīgam vienpatim, lai tikai vide sagādātu mieru un prieku būt tur, kur esi un kā esi, jo tukšu dienu tikai tāds cilvēks spēj aizpildīt bez jel kādas tuvākas saskares vai kaut vai mēmas blakus būšanas.

Ir jau nepieciešams savs vienatnes brīdis, kādam vairāk, kādam mazāk, tomēr ilgtermiņā tas traumē ikvienu.
Just sayin`.

nedaudz sirreāls brīdis, kad pilsētā strauji satumst, bet laternas vēl nedeg, ceļas vējš, tumši pelēkās debesis raibina vien melni kovārņu bari un ķērkšana, un daudzdzīvokļu māju dzeltenie logi rada tālu nojausmu, ka kaut kur tomēr varbūt ir silti, gaiši un droši

Tāda nepabeigtības un nepadarīta darba sajūta, ķermenis telpā planē un nezina, kur nolikt sevi istabā un zem saules, kā puteklis bez misijas apziņas.Un teātrī tik spēlē par nepiepildītiem sapņiem un vecuma marasmu četrdesmit gados, kad pie tukšas šņabja pudeles beidzot esi atvēris acis bagāts (labākajā gadījumā), bet nelaimīgs. Stulbi kaut kā.

Nav labi šitā sajusties tieši pirms miega. Šitai pūcei labāk patīk rīti.