"Tad tu man pēkšņi ienāc prātā.."

Tad tu man pēkšņi ienāc prātā

un durvīs stāvi mēms un kluss,

tu redzi saulē balinātus

un svaigi klātus palagus.

Tie tevis negaida, es rādu,

tu esi ienācis tik un tā.

Pats redzi, ka es gaidu kādu,

pats redzi, gluži nelaikā.

Es viņu izmetu no prāta.

Man drusku žēl. Viņš aiziet greizs.

Bet gan jau atkal garām kātos

un prātā ienāks citureiz.

 /M.Zālīte/

made in ***

Šodien, pastaigājot pa veikaliem un skatoties visādus nieciņus, trīs reizes pieķēru sevi nodomājam "Šitādu  un vēl foršāku tak mierīgi pats var uztaisīt!"  Tādas bija divas somas un kaut kas brošveidīgs. Patiesībā tā nodomāju ik pa laikam. Un, paskatoties uz cenu, vēl jo vairāk - roka it nemaz neceļas izdot naudu par tādām lietām. Un šiltē iespiestais "MADE IN CHINA" kaut kā vēl vairāk samazina preces vērtību (ne jau latiņos) un vēlmi to iegādāties.

Protams, kaut kā izgatavošana prasa laiku (kas, protams, ir nauda utt.), šādus tādus izejmateriālus, šūšanas/diegšanas/vēršanas un tamlīdzīgas pamatprasmes, kā arī neiztikt bez kripatiņas iedvesmas, tomēr paša darinātais nav salīdzināms ar to, ko "šuvusi" kāda mehanizēta ierīce kaut kur Ķīnā.

Savs tomēr ir savs - ar paša rokām un ar mīlestību darināts, kā tagad ierasts teikt.

šitik pelēkās dienās

šitik pelēkās dienās
es gribu būt saulesmeita
krāsaina glezna pie sienas
vai taurenīts zīmēts uz kleitas

bet es esmu ne šāda ne tāda
kaķēns tīģeru būrī
peļķe, ko zābaki bradā
vai bēdīgais Berlīnes mūris

/D.Preisa/

Attēls: http://2.bp.blogspot.com/_IO4CJgtjbJ8/TIDp29t4ZNI/AAAAAAAABz0/3H-25x2x5M4/s1600/rainy.jpg

pote

Šodienas floristikas nodarbība uzjundīja tāādu nostaļģijas vilni! Pēc 6 gadu pārtraukuma atkal nācās paņemt rokās otas, ķeksēt guašas no burciņām, tās maisīt un jaukt un gadu gaitā ietrenētajā rokas kustībā klāt uzjaukto masu uz papīra.


Jā, lai gan tas bija sen un pamatā tā bija tāda bērna radošuma un fantāzijas attīstīšana ar pamattehnikas piešprici, tā mākslas pote tomēr tika iedota. Tagad vēl daudz būtu jāmācās un jātrenējas. Bet, kas zina, varbūt kādreiz...

gaismu

Pēdējās dienās man drusku gribas ziemu. Lai piedod visi, kas ziemu neieredz nevienā acī, bet ir tak` tomēr skaisti un mazliet romantiski, kad viss visapkārt ir balts un tīrs un arī cilvēki šķiet tādi baltāki. Brūnā pļura uz ceļiem, protams, ir cits stāsts. Bet nekad jau viss nav tā vienkārši un skaisti, it visā baltajā ir tāda brūna pļura, kas visu izjauc.

Nav jau vainas arī rudenim. Tam labajam rudenim - ar oranžo un vēl drusku silto sauli, visām tām lapām, krāsām, labumiem pagrabā, burciņās un tā. Bet šausmīgi negribas to nejauko rudeni - ar tumsu un slapjumu. Uzreiz nāk prātā kāda mākslinieka teiktais par viņa Ziemassvētku un gadu mijas laiku.

"Man ļoti gribas gaismu. Man nepatīk mūsu patiešām skaistās Latvijas gadu nogales tumšais laiks, kad vienkārši fiziski gribas gaismu. Jo cilvēks jau tāds pats dārzenis vien ir. Sastāv, tāpat kā gurķis, no cik tur procentiem ūdens."

Jā, gaismas šajā laikā trūkst. Biju nesen Svecīšu vakarā. Jā, vakarā tumsā - kapos. Lai gan normālos apstākļos īpaši nepriecājos par iespēju tumsā pastaigāties kapos, tomēr to vienu vakaru gadā labprāt pastaigāju. Par bailēm vai neomulību nav ne runas, jo visur deg svecītes - tādas miera gaismiņas, viss sakopts un skaists... 



Arī vakaros savā istabā aizvien biežāk gribas aizdegt sveci. Ielaist istabā mazliet gaismas un siltuma. Kā gurķim.


Lai mums silti, lai mīļi.
Lai gaisma!