"Kad viņš aizgāja, es devos iekšā lielajā istabā. Māte sakrustotām kājām sēdēja savā gultā, ģērbusies baltajā kimono, un rakstīja piezīmju grāmatiņā ar tintes spalvaskātu, kuru mērcēja pudelītē. "Nekad neļauj vīrietim palikt pa nakti," viņa teica. "Ausma prot ietīt līķautā jebkuru nakts maģiju."

Nakts maģija, tas skanēja skaisti. Pēc diviem mēnešiem man būs trīspadsmit gadu, un drīz es pieņemšu mīļākos, bet pēc tam uzrakstīšu dzejoli. Paskatījos uz baltajiem oleandriem, kurus viņa šorīt bija sakārtojusi vāzē uz kafijas galdiņa, trīs ziedi simbolizēja debesis, cilvēku un zemi, un es domāju par viņu balsu mūziku tumsā, par viņu klusajiem smiekliem, par smaržnūjiņu dvesmu. Es pieskāros ziediem. Debesis, cilvēks. Jutu, ka atrodos pavisam tuvu kaut kam tādam, kas ietver mani kā marle, kaut kam, ko es patlaban sāku tīt vaļā."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 10., 11.lpp

Drīz, drīz

Drīz upēm skaidru
ledu acīs liks.

Kad gulbji aizlaižas
tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās mums
būs šīs dienas trīs

bez sniega un
bez gulbjiem debesīs.

Imants Ziedonis

"Es noliku viņai galvu uz stilba. Viņa smaržoja pēc vijolītēm. "Mēs esam zižļi," viņa sacīja. "Mēs tiecamies pēc dailes un līdzsvara, vairāk pēc jutekliskā nekā pēc sentimentālā."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri', 8.lpp.

Pēc apskāviena var ļoti daudz pateikt par cilvēku. Un to starp cilvēkiem.

the syrup thing

http://www.istyle.lv/2011/11/11/gribu-vs-vajag/

par rakstniecību, māksliniekiem un laimi

"Narcistiski cilvēki izvēlēsies modeļa, dziedātāja, aktiera karjeru, lai būtu skaidri redzami. Rakstnieki ir diezgan diskrēti. Mūsu darbs ir rakstīt, nevis runāt, tas ir diezgan distancēts uzdevums, rakstīšana rodas klusumā, vienatnē, prom no pasaules. Ir grūti rakstīt barā. Rakstniecība ir distancēta un refleksīva. Cilvēki, kuri ir intravertāki, jūtas komfortablāk ar šo izteiksmes veidu. Īpaši cilvēki, kuriem ir kaut kas spēcīgs sakāms, bet ko viņi nevar izteikt, jo citi to negrib dzirdēt vai ir bīstami dzirdēt. Tā nu viņi izvēlas apkārtceļu un izvēlas rakstniecību. Rakstniekiem, īpaši sākumā, ir kāda vājība, kas viņus padara par rakstniekiem - ja tev patīk kultūra, tu vari būt žurnālists vai kritiķis, bet radītājs ir trauksmaināks.

Bet man liekas, ka būt māksliniekam nozīmē meklēt ceļu uz laimi. Mākslinieki meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem - kāpēc es esmu šeit? Kas ir pārējie? Kam jānotiek? Kas man jādara? Tas ir ceļš, kā atbildēt uz šiem jautājumiem, un šī ceļa laikā tu atrod kaut kādas atbildes. Mākslinieciskā procesa beigās tev ir jābūt laimīgākam.
 

Es domāju, ka mākslinieki, kuri nemaz nezina, kā būt laimīgiem, ir slikti mākslinieki."

Ludoviks Bablons, franču rakstnieks
Elīna Martinsone, žurnāls "Biznesa Psiholoģija"

laikam

es taču laikam sāku saprast
nē, patiesībā nojausma un balsti
bija jau sen
tikai bieza migla pāri
un divas saules nelekušas
bet šodien
tās gandrīz skaļi spīd
un es ļaujos
un, ak!

Man patīk tie vakari, kad var atļauties drusku pacīnīties ar miegu un negribēt iet gulēt, jo ir tik jauks vakars un ir labi, un darikogribi apstāklis, un apzinies, ka no rīta nekur nav jāsteidzas.

(Baigi salikts teikums.)

tāpēc

Tāpēc, ka tālāk no skrienošām kājām un klusāk papēži klaudz, tāpēc, ka putni un zvaigznes lido, tāpēc, ka rītos un vakaros saule jumtus zeltā krāso, tāpēc, ka ziemā siltāk un baltāk, tāpēc, ka kokiem lapas dzeltē no virsotnes, tāpēc, ka lejā ir steiga, bet augšā miers, tāpēc, ka mazie vēl mazāki, tāpēc, ka no augstuma  bail un galva reibst...

Tāpēc man patīk dzīvot 5.stāvā.

 Knuts Skujenieks

Bezgalība

...cik maigi prot nolīt lietus, mīļais,
kaut tavas lūpas pār mani tā ietu, kaut
tavas rokas pār mani tā ietu, cik līksmi
prot nolīt lietus, mīļais, kaut tavas acis
tā smietu, kaut tavas acis tā smietu, cik
līksmi prot nolīt lietus, mīļais, cik maigi
prot nolīt lietus, kaut tavas lūpas pār
mani tā ietu, kaut tavas rokas pār mani
tā ietu, mīļais, cik maigi prot nolīt lietus,
mīļais, cik maigi prot nolīt lietus...

Māra Zālīte