- Labi, ej dzer, lasi, guli.
- Vo, prioritātes!

es klusēju
kliedz kaijas
kaijas kliedz
kliedz kaijas augu nakti

/Amanda Aizpuriete/

where my choices will bring me?

šovakar dzērām par to, ka tumšāks jau vairs nekļūs

pēdējā laikā bieži saprotu, apjaušu un uzzinu dažādas lietas. it kā jau ok, normāls dzīves process, bet par to urda tāds kā nemiers un vilšanās, kāpēc man to neviens vēl līdz šim nav pastāstījis, licis saprast, iemācījis. ne jau sīkās konkrētībās, bet gan absolūtās patiesībās___

kā lai es zinu, ko vēl svarīgu es nezinu?

tomēr dīvaini, ka ir draugi, ar kuriem viegli saproties, bet arī viņiem ir draugi, ar kuriem tev grūti saprasties

kā gulbji balti padebeši iet

Kā gulbji balti padebeši iet.
Tiem vēlētos es līdzi tāļu skriet:
Tur tālumā, tur ziemas nepazīst,
Tur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā;
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirsts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur kauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.

E.Veidenbaums

ticība liktenim

"Ticība vai neticība liktenim ir atkarīga vienīgi no tā, kurš tiek vainots brīdī, kad kaut kas noiet greizi. Vai tu vaino sevi un domā - ja būtu pacenties labāk un pielicis vairāk pūļu, nekas tāds nebūtu noticis? Vai varbūt tu visu vainu novel uz apstākļu sakritību?"

Džodija Pikulta, "Deviņpadsmit minūtes", 106.lpp.

kāpēc

Nekad nejautā:
"Kāpēc tu nesmaidi?"
"Un kāpēc tu neko nesaki?"

kur

Kur ir tavs prāts, kad ķermenis ir šeit?
Tu te esi, bet neesi.

es tikai gribu, lai viss ir līdzsvarā. es gribu, man vajag

kafijas kalns

tāpēc vien var pirkt dārgos un neizdevīgos kafijas 100 gramu iepakojumus, ka biežāk var baudīt to spēcīgo svaigās grauzdētās kafijas smaržu, tikko atverot iepakojumu. nopirkts 500gramīgais kafijas kalns to piedāvā piecreiz retāk, un drīz tā ir vairs tikai plika kafija, bez sajūtām

. . . .

impulss, doma, forma, vēstījums

"Ja kāds visu mūžu pavada, raizēdamies, ko par viņu domā citi, vai viņš ar laiku neaizmirst, kas viņš ir patiesībā? Ja nu seja, ko rādi pasaulei, pārvēršas par masku... zem kuras patiesībā nekā nav?"

Dzodija Pikulta, "Deviņpadsmit minūtes", 99.lpp.

vide

Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā un vidē, rodas pieradums, notiek atslābināšanās, kļūst tā ērti. Un jo ērtāk jūties, jo vairāk ierastā vide ieēdas un novērš uzmanību, traucē koncentrēšanos, vada pāri tavai gribai. Un tad esi pārāk saplūdis un pazīstams, ka vairs neesi pats un dari neko.

stress

"(..) Atsacīšanās no ēdiena stresa dēļ parasti nozīmē, ka baiļu līmenis ir neadekvāti augsts. Ja bailes aiziet līdz kājām vai par dzimumorgāniem, tad iekšējais dzīvnieks ir nolēmis - nāve klāt! Ēst nedīkst, jo pilns kuņģis tikai traucēs.(..)"

"Veselība", oktobris 2011

pavasars

Jāpieliek lielas pūles, jābūt izcilam egoistam vai tiešām šizīgam vienpatim, lai tikai vide sagādātu mieru un prieku būt tur, kur esi un kā esi, jo tukšu dienu tikai tāds cilvēks spēj aizpildīt bez jel kādas tuvākas saskares vai kaut vai mēmas blakus būšanas.

Ir jau nepieciešams savs vienatnes brīdis, kādam vairāk, kādam mazāk, tomēr ilgtermiņā tas traumē ikvienu.
Just sayin`.

nedaudz sirreāls brīdis, kad pilsētā strauji satumst, bet laternas vēl nedeg, ceļas vējš, tumši pelēkās debesis raibina vien melni kovārņu bari un ķērkšana, un daudzdzīvokļu māju dzeltenie logi rada tālu nojausmu, ka kaut kur tomēr varbūt ir silti, gaiši un droši

Tāda nepabeigtības un nepadarīta darba sajūta, ķermenis telpā planē un nezina, kur nolikt sevi istabā un zem saules, kā puteklis bez misijas apziņas.Un teātrī tik spēlē par nepiepildītiem sapņiem un vecuma marasmu četrdesmit gados, kad pie tukšas šņabja pudeles beidzot esi atvēris acis bagāts (labākajā gadījumā), bet nelaimīgs. Stulbi kaut kā.

Nav labi šitā sajusties tieši pirms miega. Šitai pūcei labāk patīk rīti.

pēdējā laikā varu vienā mirklī salūzt un saraudāties, tā uz līdzenas vietas, trīs asaras nobirdināt, tad atkal salikt sevi atpakaļ vietās un eksistēt tālāk

es neesmu burve

Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,

Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,

Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,

Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,

Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.

Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

Māra Zālīte

par smaržām

Cilvēks atceroties smaržas. Man šķiet, ka līdzi tām – arī lietas, notikumus, cilvēkus, sajūtas...Un arī nepārtraukti rada no jauna.

Kaut vai pilsētas mauriņos tikko pļautas vai jau žuvušas zāles smarža atgādina par karstām un tveices smagām vasaras dienām bērnībā, kad laukos tika paveikti tagad pilnīgi neaptverami darbi, pļavas saceltas gubās, tā svelme šķūņaugšās un atpūtas piecminūte gubas ēnā vai smaržīgā siena vālā.

Vai arī jaunais roku krēms ar rožu smaržu – par saulainām vasaras dienām un milzīgo sarkano rožukrūmu mājas priekšā.

Vecu grāmatu saldenā smarža, kas vairs nesmaržo pēc tipogrāfijas, bet pēc grāmatu plauktiem, rokām un acīm, kas gājušas caur lapām.

Agra pavasara rīta smarža, kad zeme jau mostas, bet pilsēta vēl guļ, trūdošas lapas rudenī, arī ziemā tikko nosnidzis sniegs gluži vai smaržo pēc kaut kā tīra un gaiša.

Tikko zāģēta mitra malka vai tikko no krāsns izņemta maize, tikko nolijis lietus.

Kādu laiku lietots parfīms neviļus apzīmogo konkrētu laiku un blakus justos cilvēkus.

Un manas vecās Mākslas skolas telpas, kur smaržoja pēc krāsas, antīkiem uzstādījumu priekšmetiem un vecā koka interjera, un skolotāju istaba – maza mistiska pasaulīte otrajā stāvā, pašā skolas vidū ar vienmēr smilšu cepumiem uz galda, milzīgu grāmatplauktu un aizkrāmētu logu, un kur vienmēr biezi un grezni smaržoja pēc kafijas, cigaretēm un mākslas.

"tu tikko palaidi garām lielisku iespēju paklusēt"

ābeles un egles

patiesībā es stipri ticu, ka katram šajā pasaulē ir sava vieta, savs pienesums pasaulei, sabiedrības līdzsvaram un ceļam uz gaišāku rītdienu, "sava iekšējā bagātība, ar ko jādalās", vienlaicīgi ar individuālo pašizpausmi un dzīves harmoniju. nevar no ābeles čiekurus gaidīt, un arī nevajag, jo ābeles un egles pasaulē ir radītas līdzsvarā.