Cilvēks atceroties smaržas. Man šķiet, ka līdzi tām – arī lietas, notikumus, cilvēkus, sajūtas...Un arī nepārtraukti rada no jauna.
Kaut vai pilsētas mauriņos tikko pļautas vai jau žuvušas zāles smarža atgādina par karstām un tveices smagām vasaras dienām bērnībā, kad laukos tika paveikti tagad pilnīgi neaptverami darbi, pļavas saceltas gubās, tā svelme šķūņaugšās un atpūtas piecminūte gubas ēnā vai smaržīgā siena vālā.
Vai arī jaunais roku krēms ar rožu smaržu – par saulainām vasaras dienām un milzīgo sarkano rožukrūmu mājas priekšā.
Vecu grāmatu saldenā smarža, kas vairs nesmaržo pēc tipogrāfijas, bet pēc grāmatu plauktiem, rokām un acīm, kas gājušas caur lapām.
Agra pavasara rīta smarža, kad zeme jau mostas, bet pilsēta vēl guļ, trūdošas lapas rudenī, arī ziemā tikko nosnidzis sniegs gluži vai smaržo pēc kaut kā tīra un gaiša.
Tikko zāģēta mitra malka vai tikko no krāsns izņemta maize, tikko nolijis lietus.
Kādu laiku lietots parfīms neviļus apzīmogo konkrētu laiku un blakus justos cilvēkus.
Un manas vecās Mākslas skolas telpas, kur smaržoja pēc krāsas, antīkiem uzstādījumu priekšmetiem un vecā koka interjera, un skolotāju istaba – maza mistiska pasaulīte otrajā stāvā, pašā skolas vidū ar vienmēr smilšu cepumiem uz galda, milzīgu grāmatplauktu un aizkrāmētu logu, un kur vienmēr biezi un grezni smaržoja pēc kafijas, cigaretēm un mākslas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru