Kā gulbji balti padebeši iet.
Tiem vēlētos es līdzi tāļu skriet:
Tur tālumā, tur ziemas nepazīst,
Tur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā;
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirsts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur kauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.
E.Veidenbaums
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru