Tad tu man pēkšņi ienāc prātā
un durvīs stāvi mēms un kluss,
tu redzi saulē balinātus
un svaigi klātus palagus.
Tie tevis negaida, es rādu,
tu esi ienācis tik un tā.
Pats redzi, ka es gaidu kādu,
pats redzi, gluži nelaikā.
Es viņu izmetu no prāta.
Man drusku žēl. Viņš aiziet greizs.
Bet gan jau atkal garām kātos
un prātā ienāks citureiz.
/M.Zālīte/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru