Pēdējās dienās man drusku gribas ziemu. Lai piedod visi, kas ziemu neieredz nevienā acī, bet ir tak` tomēr skaisti un mazliet romantiski, kad viss visapkārt ir balts un tīrs un arī cilvēki šķiet tādi baltāki. Brūnā pļura uz ceļiem, protams, ir cits stāsts. Bet nekad jau viss nav tā vienkārši un skaisti, it visā baltajā ir tāda brūna pļura, kas visu izjauc.
Nav jau vainas arī rudenim. Tam labajam rudenim - ar oranžo un vēl drusku silto sauli, visām tām lapām, krāsām, labumiem pagrabā, burciņās un tā. Bet šausmīgi negribas to nejauko rudeni - ar tumsu un slapjumu. Uzreiz nāk prātā kāda mākslinieka teiktais par viņa Ziemassvētku un gadu mijas laiku.
"Man ļoti gribas gaismu. Man nepatīk mūsu patiešām skaistās Latvijas gadu nogales tumšais laiks, kad vienkārši fiziski gribas gaismu. Jo cilvēks jau tāds pats dārzenis vien ir. Sastāv, tāpat kā gurķis, no cik tur procentiem ūdens."
Jā, gaismas šajā laikā trūkst. Biju nesen Svecīšu vakarā. Jā, vakarā tumsā - kapos. Lai gan normālos apstākļos īpaši nepriecājos par iespēju tumsā pastaigāties kapos, tomēr to vienu vakaru gadā labprāt pastaigāju. Par bailēm vai neomulību nav ne runas, jo visur deg svecītes - tādas miera gaismiņas, viss sakopts un skaists... Arī vakaros savā istabā aizvien biežāk gribas aizdegt sveci. Ielaist istabā mazliet gaismas un siltuma. Kā gurķim.
Lai mums silti, lai mīļi.
Lai gaisma!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru