Nesoli man neko lielu. Man nevajag. šī ir 

tā mazā sērkociņu kastīte, tajā es dzīvoju.

   Tu vari paņemt savas mantas un pārnākt
pie manis. Kad pasaule noliegs mūs ar savu
lielumu, mēs lūgsim Ādamu un ievu, lai viņi
mūs nelaiž pasaulē.
   Šis ir tas mazais gredzens - tajā es dzīvoju.
Es nolieku to uz akmens un apsēžos vidū. Tu
vari paņemt savu tālskati un pārnākt pie manis.
Apsēdies man blakus gredzena vidū un paskaties
apkārt. Vai tie nav mūsu abu vārdi, kas tur
ierakstīti horizontā?
   Bet, pirms tu nāc, apsoli, ka nestiepsi līdz
neko lielu. Atstāj tās lielās kurpes, kas kājas berž,
un to plašo planētu atstāj aiz mūsu gredzena, tai
te nav vietas. šī ir tā mazā doma, ko es domāju:
par pīsli, par putekli, kuram man jāiepūš sava elpa,
par mazu mūžu mazā gredzenā.

Imants Ziedonis

Trīs mezgliņi

(..) Ievij vainagā rudzpuķi zilu
Vai tu redzi, kā debesis zied?
Ir vasara pašā vidū
Un Latvju bērni dzied

Ievij vainagā baltu rozi
Tā kā lepna cerība plauks
Par to, ka mēs esam šai vietā
Un te mūsu bērni augs

Un tad ievij magoni sārtu
Mūsu asinis ātrāki skries
Mēs atvērsim visus vārtus
Kur sapņi piepildīsies (..)

R.Kaupers, I.Cipe

Lai gan nav vasaras vidus, šie vārdi dziesmā no Dziesmu un deju svētku repertuāra aizķer patriotisko stīgu un ieķeras arī sirdī pat rudenī. Nav jau svarīgi, vai jūlijs, decembris, vai marts - vienmēr var dziedāt, vainagus pīt un sapņus piepildīt.

"rakstīt nozīmē izlasīt sevi"

iesim apsēs apsēsties

iesim apsēs apsēsties
divas dvēseles plikas
pats sēņu laiks pats sēņu laiks
ne baravikas

to tārpaino to tārpaino
to gan ir gana
šo mieru - rudi gludo
o jāuzmanās

iesim apsēs apsēsties
pēc tik ilgiem klaiņiem
kā tiem citiem izdodas
ar tik pilniem spaiņiem

iesim - šoreiz tukšā mēs
rīt visi meži vaļā
gan mums vēl laime uzsmaidīs
caur cūcenēm caur zaļām

Māra Zālīte

Kā iedzēla viena tuva cilvēka teiktais! Tā iedzēla, ka palika skumji. Un nav vietas dusmām, jo pateiktais šoreiz bija, sasodīts, līdz kaulam patiess. 

Skumjākais ir tas, ka laikam jau zinu, kas visu vērstu par labu... bet es neko nespēju darīt.

un atkal krīt zvaigznes un krīt vēlēšanās, sadeg kosmosā, un vēlētos, lai ne tikai vēlētos, nekrist, bet mirdzēt, un bla bla bla..

Sākās. Kaut es visu varētu ņemt tik īzī pīzī kā daudzi citi. pļek

1.septembra pļek jeb skaistums prasa upurus

Varu derēt, ka līdzīgi šodien jūtas liela daļa skolu jaunatnes, studentijas meitenes (nenoliegsim, ka vīriešu kārtas pārstāvjus šī problēma skar mazāk), kuras no goda vietas izvilkušas savas "smukās kurpes" un slaidi izslējušās priecīgi (?) devās uz 1.septembra svinīgo daļu. Saka jau, ka neviena sieviete nevar nosalt skaistā kleitā. Līdzīgi varētu teikt par kurpēm - nevienas skaistas kurpes nevar noberzt sievietes kājas.

Var gan, un kā vēl. Un nevajag jau nemaz nekādu 12 cm papēdi, tikpat labi savu darbiņu dara  arī bezpapēžu laiviņas. 

Un kad tu, nomocītā būtne, beidzot ieklumburē mājās un iešļūc savās mīļajās istabas čībās, varu derēt, ka jūties kā laimīgākais cilvēks pasaulē.

Diemžēl šādi pirmie septembri mums, meitenēm, gadās biežāk kā vien reizi gadā.

Attēls: http://www.kickoutletshoes.com/Peeptoe/Christian-Louboutin-Very-Mix-Peep-Toe-Pumps-In-Golden.html

mudž

Atkal galvā bišķi nāk tāds mudžeklis, ka prasās pēc kaut kā, kas to mudžekli paritinātu vaļā vai vismaz smuki saglaustu. Līdzsvaru vajag.

Rīt iešu pēc dzejas.