"Man virtuvē pie sienas karājas skapītis bez durvīm, kaut kā nesanāk pabeigt, - paskaidroja Kalniņš. - Bet tur ir savs labums - vienmēr var redzēt, kas skapītī iekšā, un durvis nav par velti jāvirina. Sieva gan cer, ka es tās durtiņas kādreiz piemontēšu… lai cer. Starp citu, šeit parādās vēl viens nepabeigto lietu labums - tās vienmēr vieš kaut kādas cerības. Ja lieta ir pabeigta, tad viss, beigas, tur nekā vairs nevar darīt un arī cerību vairs nekādu. Beigas ir beigas, pats saproti."
/M.Bērziņš "Gūtenmorgens"/
Tā ir ar tiem skapīšiem - iesākam, nepabeidzam. Nesanāk, negribas, neizdevīgi vai kā? Un tikmēr pastāv versijas - kādos žuburos grebtas būs durvis, vai eņģes čīkstēs, kā smaržos tikko klātā krāsa. Vai durtiņas paliks pusvirus vai slēgtas ar tērauda slēdzeni un atslēga mesta Gaujā?
Daudz versiju, fantāziju, cerību.
..
Šodien skapītis ir pabeigts. Svaigā koka smarža izplēn, balo vēl neuzklātā krāsa. Durvis ciet. Un tomēr - tām ir gaišzilas plastmasas eņģes.
Nevirini durtiņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru