""Vienmēr mācies dzejoļus no galvas," viņa teica. "Tiem jāiesūcas tavās kaulu smadzenēs. Gluži kā fluorīds ūdenī, tie norūdīs tavu dvēseli pret pasaules gļēvo trūdēšanu."

Es iztēlojos, kā mana dvēsele uzsūc šos vārdus kā silikātiem piesātinātu ūdeni Fosiliju biezoknī, pārvēršot manu koksni rakstainā ahātā. Man patika, ka māte piešķīra man tādus veidolus. Man šķita - māls noteikti jūtas laimīgs laba podnieka rokās."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 13.,14. lpp