"Un es nodomāju: lūk, kā tas ir - būt skaistai. Tā jutās mana māte. Acu vilkme, kas novirza tevi no lidojuma uz mērķi. Es biju divās vietās vienlaikus, ne tikai savā domā, savā mērķī, bet arī savās basajās pēdās smilšainajā pagalmā, savās kājās, kuras kļuva spēcīgākas, savās krūtīs jaunajā krūšturī, savās slaidajās, iedegušajās rokās, savos matos, kas balti plandīja karstajā vējā. Viņš ņēma manu klusēšanu, bet kaut ko deva arī pretī - gandarījumu būt skaistai. Es jutos skaista, bet reizē arī pārtraukta lidojumā. Nebiju pieradusi justies tik sarežģīta."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 94.lpp.