"Nākamajā rītā pamodies sapratu, ka nekas vairs nevar turpināties kā iepriekš. Es gulēju un domāju. Runa nebija par kroketu. Par to es biju pārliecināts.
Krokets ir nieka lieta, savukārt šī bija svarīga.
Diezgan ātri man atausa, ka tam ir tiešs sakars: man ir apritējuši divdesmit pieci gadi un es netieku ar to galā.
Tas, ka kļūstu vecāks, man ilgu laiku saistījās ar zināmu nemieru.
Par telpu man patiesībā ir nospļauties, bet man ir problēmas ar laiku."

Ērlenns Lū, "Naivi, super", 13.lpp.