"Kad viņš aizgāja, es devos iekšā lielajā istabā. Māte sakrustotām kājām sēdēja savā gultā, ģērbusies baltajā kimono, un rakstīja piezīmju grāmatiņā ar tintes spalvaskātu, kuru mērcēja pudelītē. "Nekad neļauj vīrietim palikt pa nakti," viņa teica. "Ausma prot ietīt līķautā jebkuru nakts maģiju."

Nakts maģija, tas skanēja skaisti. Pēc diviem mēnešiem man būs trīspadsmit gadu, un drīz es pieņemšu mīļākos, bet pēc tam uzrakstīšu dzejoli. Paskatījos uz baltajiem oleandriem, kurus viņa šorīt bija sakārtojusi vāzē uz kafijas galdiņa, trīs ziedi simbolizēja debesis, cilvēku un zemi, un es domāju par viņu balsu mūziku tumsā, par viņu klusajiem smiekliem, par smaržnūjiņu dvesmu. Es pieskāros ziediem. Debesis, cilvēks. Jutu, ka atrodos pavisam tuvu kaut kam tādam, kas ietver mani kā marle, kaut kam, ko es patlaban sāku tīt vaļā."

Dženeta Fiča, "Baltie oleandri", 10., 11.lpp