Sapņi kārtējo reizi mulsina līdz neprātam. Atkal - savādi, puspazīstami cilvēki savādās situācijās, savādas sarunas, reakcijas, attieksmes un darbības. Spēj no rīta tik brīnīties. Un pat negribot jādomā - kāds tam visam sakars, ko zemapziņa man vēlas pateikt?
Un, kad pēc sapņa satiek šo cilvēku, ir kaut kā stulbi neērti, it kā klusējot par kaut ko tikai mums zināmu. Tāda ne[uz]ticības sajūta. Bet visjautrāk ir tad, kad iedomājos sapnī redzētajai būtnei pastāstīt notikušo. Šim cilvēkam varētu būt tikpat jautri un jocīgi reizē. Bet tas nenotiks :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru