Nav jau tā, ka būtu aplam neinteresanti vērot lietas, cilvēkus un visu izrādi no malas, tomēr reizēm tiešām var  sajusties kā sēžot neiešūpotās šūpolēs, kā tāds mazs, viegls un caurspīdīgs bezvēja vakarā. It kā piedalītos filmā kā noputējusi butaforija ar savu sapni par krāsainām sapņu pilīm. Varbūt tās sapņu pilis ir pārāk spožas, bet nav jau arī apmierinājums būt mierā vien ar būdiņu meža vidū.